Meitene no mazpilsētas var iekarot pasauli

mazpilseta

Piedzimstot un augot kādos noteiktos sociālos un ģeogrāfiskos apstākļos, varam būt ierobežoti savās iespējās. Bet ne vienmēr tas noteiks to, par ko dzīvē kļūsim. Jo ne tikai vide un materiālās iespējas visu nosaka. Ir arī citi svarīgi faktori, kas var palīdzēt piepildīt sapņus arī talantīgam bērnam no mazpilsētas. Vajadzīga tikai apņēmība un tuvāko cilvēku atbalsts.

No mazpilsētas līdz darbam Eiropas vadošajā klīnikā

Un šis ir stāsts par manu klasesbiedreni, ar kuru sēdēju vienā solā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Viņa bija kautrīga un klusa meitene, bet ļoti centīga. Vecāki nebija nekādi turīgie, bet visi bija strādīgi un ļoti apņēmīgi. Ilze, tā sauca klasesbiedreni, pēc skolas aizgāja mācīties par medicīnas māsu. Izmācījās, strādāja, bet bija skaidrs, ka viņa grib un var daudz vairāk, tāpēc pie medicīnas ķērās daudz nopietnāk. Viņa daudz strādāja, lai samaksātu par studijām, arī vecāki darīja, ko varēja, lai viņu atbalstītu. Un pēc daudziem gadiem viņa bija ieguvusi ārstes diplomu.

Viņas panākumi bija ļoti labi, viņa brauca studēt arī uz ārzemēm. Un tad kā skaistā sapnī viņas karjera strauji gāja uz priekšu. Viņu uzaicināja strādāt kādā starptautiskā klīnikā Vācijā. Viņas specializācija ir traumatoloģija. Viņa ir ir augsti novērtēts traumatologs ar starptautisku pieredzi un atzinību. Tā viņas dzīve iekārtojās, ka viņa Vācijā apprecējās un izveidoja savu dzīvi. Brauc arī pie vecākiem uz Latviju. Nesen satikāmies skola salidojumā. Bet pēc skata un rakstura tāda pati mierīga un sirsnīga meitene, kādu atceros no skolas laika.

Man tiešām prieks, ka tik centīgiem un apņēmīgiem cilvēkiem, kāda ir viņa, izdodas dzīvē sasniegt to, ko ir pelnījuši. Tagad viņa reizi mēnesi brauc uz Latviju, kur sniedz konsultācijās kādā klīnikā. Viņa strādā pētniecībā un ir ieņēmusi stabilu vietu savā nozarē, kā vadoša speciāliste.

Žēl gan, ka viņa tomēr daļēji Latvijai ir zudusi, jo dzīvo un strādā ārzemēs, tomēr dod savu artavu arī Latvijas medicīnā, brauc te uz konferencēm, atved jaunākās vēsmas un zināšanas.

Sapņi nekad nedrīkst būt pieticīgi

Kad runājām, vai viņa varēja iedomāties, ka tik tālu nonāks, viņa teica, ka jau māsu skolā jutusi, ka viņa var daudz. Medicīna viņai bijusi kā svaigs gaiss, visu apguvusi viegli. Viņa redzējusi sevi kā ārstu. Un stingri nolēmusi uz to arī virzīties. Lai gan bijušas problēmas ar finansēm, vajadzējis ilgi ievērot dzelžainu režīmu, viņa ne soli nav atkāpusies no mērķa. Viss pārējais kaut kā esot atrisinājies pats no sevis. Bijusi sajūta, ka kāds augstāks spēks viņai pareizajās vietās saliek spilventiņus, lai nekristu un nemaldītos.

Mazs cinītis gāž lielu vezumu

Bet Latvijā ir ļoti daudz stāstu par cilvēkiem, kuri iekarojuši pasauli, bet sākuši visu pavisam nomaļā vietā, pieticīgos apstākļos, bez īpaša atbalsts. Tik vien ir bijusi kā degsme, mērķtiecība un smags darbs, kas ļāvis sasniegt to, ko iecerējuši. Ik pa laikam presē dzidram par latviešiem, kuri zināmi ne tikai pie mums. Un bieži vien viņi pie mums nav atpazīstami, bet ārzmēs ir izvirzījušies tik augstu, ka tur viņus pazīst gandrīz katrs.

Starts nav tik svarīgs, svarīgāks ir mērķis uz kādu notiek kustība, jo startā jau nekad nebūs jāatgriežas, bet mērķis vienmēr būs priekšā un ar iespēju tikt sasniegts.

Labi piemēri iedvesmo, tāpēc domāju, ka jauniešiem un skolēniem ir jādzird šādi veiksmīgi un varbūt pat neticamis stāsti par to, kā ikviens var sasniegt lielas lietas, ja vien pats to vēlas un strādā ar sevi. Dažreiz ne tik talantīgais un centīgais tiek augstāk nekā talantīgais un slinkais, kurš cer, ka panākumi atnāks paši no sevis.