Plastiskā ķirurģija pilsētvidei

baldones-pilsēta

Agrāk pilsētas bija citādas. Pa ielām pārvietojās zirgu pajūgi, kas veda uz tirgu pašu laukā izaudzētos dārzeņus. Bērni brauca ar velosipēdiem, kas krietni pārsniedza viņu augumus vai skrēja kājām. Pilsētas bija apdzīvotas, tajās bija darba pilnas rokas, mūžīgā kņada, tomēr allaž valdīja kārtība. Tiesa gan, citāda kārtība kā mūsdienu izpratnē.

Modernās pilsētas kārtība

Modernā pilsēta no sava iedzīvotāja PIEPRASA kārtību. Virspusēju kārtību, ko redz garāmgājējs un tūrists, kas dziļāk pilsētā nelien. Agrāk pilsētas bija sakoptas savādāk, dziļāk. Tagad – fasāde ir skaista, bet aiz tās slēpjas atkritumu urnas un nezāles.

Laiks ir mainījis pilsētvidi pilnībā. Kā plastiskā ķirurģija pilsētai. Palūkojieties uz mūsu galvaspilsētu. Centrs. Skaisti parki un dārzi. Šķiet – pilsēta ir daiļa un kopta. Kas notiek nedaudz dziļāk, Centrāltirgū, Maskavas priekšpilsētā? Tā ir tā apslēptā miskaste, kas slēpjas no tūristu skatieniem. Bomži un smakas, kas liek soļot ātrāk, lai paietu garām…

Tikai mazās pilsētas spējušas līdz šodienai uzturēt īstu kārtību. Apbrīnoju centību un mazo pilsētu iedzīvotāju spītu – visam jābūt līmenī.

Baldones vienkāršībā grimstot

Laiku pa laikam man sanāk izbraukt cauri Baldones pilsētai. Nespēju beigt priecāties par pilsētas vienkāršību. Uzreiz prātā nāk mūžsenais teiciens – kas par daudz, tas par skādi, kuru gribētu attiecināt uz lielām pilsētām, kas pārsātinātas ar izdaiļojumiem.

Baldone ir pilsēta, kas mani iedvesmo. Tajā ir viss, kas vienkāršiem ļaudīm nepieciešams ikdienas dzīvošanai. Tajā ir pats svarīgākais – vietas pastaigām un daudz svaiga gaisa.

Baldonē es neesmu redzējusi nevienu zemē nosviestu papīrīti. Reiz redzēju kā bērnam pie veikala nokrita saldējuma papīrs, to strauji sagrāba vējš un nesa prom. Mazais skrēja pakaļ papīram ar visu savu saldējumu rokās līdz to notvēra. Un aiznesa turp, kur papīram pienākas būt – miskastē. Man šis skats likās tik nereāls. Rīgā es nekad neko tādu nebiju redzējusi un pieņemu, ka nekad neredzēšu. Esmu redzējusi kā tēvainis nomet papīru kādam citam gājējam gandrīz vai pie kājām, kā nošpļaujas, izsviež uz ielas izsmēķi… Man tas nav saprotams, nav pieņemams. Tāpēc es cienu mazās pilsētas.

Par cieņu pret savu pilsētu

pilsētas-uzkopšanaBez cieņas dzīve nav iedomājama. Ja necienīsim savu dzīves telpu, ieaugsim ar laiku mēslos. Ja uzšpļausim savam kaimiņam, ar laiku viņš mums atdarīs ar to pašu, ar špļāvienu tieši sejā. Tāpēc es aicinu – cienīsim savu pilsētu, cilvēkus, kuri to uztur tīru.

Nevajag paļauties uz to, ka sētnieks savāks to, kas jums nokritis. Sētnieks ir cilvēks, viņam nav jāvāc aiz citiem, kuri nav iemācījušies pieklājības normas. Esiet cilvēcīgi, paceliet no zemes to, kas jums tikko nokrita, iemetiet to atkritumu urnā, nevis atstājiet mētājamies uz zemes.

Pilsēta ir tāda, kādu mēs pašu to veidojam. Ja pilsētā dzīvo vien cūkas, tad kāda gan tā būs, pēc kā izskatīsies? Cieniet arī pasi sevi. Kādā vidē dzīvojat, tāds priekšstats par jums kā iedzīvotājiem.